LIELVĀRDES JOSTA!

Lielvārdes josta ir populārākā etnogrāfiskā josta 21. gs. Latvijā.
Josta joprojām tiek nēsāta pie Lielvārdes tautastērpa, kā arī tiek plaši lietota kā latviskā, labā simbols dažādos pasākumos. 

Tradicionāli par Lielvārdes jostām sauc Lielvārdē un tās apkaimē (Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastos) 19. gs. no sarkana vilnas un balta linu diega darinātās rakstainās audenes un to atdarinājumus.
21. gs. Latvijas muzejos un privātkolekcijās atrodami vairāk kā 100 dažādi 19. gs. darināto Lielvārdes jostu raksta varianti.

Lielvārdes jostas raksta bagātības, mainīguma, kā arī savdabīgo galu dēļ patiesi uzskatāmas par audēju meistardarbu,  kura radīšanā audējam nepieciešamas gan labas iemaņas, gan liela deva pacietības un uzmanības.

Mūsu biedrības biedri apmeklējot Lielvārdes muzeju uzzināja, ka lielvārdes josta satur aizsargājošu zīmju kopumu. Katram cilvēkam ir sava aizsargājoša zīme, kuru var mēģināt sajust vēlkot roku pāri jostai, ko mūsu biedrības biedri arī mēģināja izdarīt. 

Pastāv arī ticējums, ka josta, apņemot augumu, veido apli, savukārt aplis noslēdz telpu un tādējādi pasargā. Apģērbs sargā cilvēka augumu, bet josta satur apģērbu, noslēdzot to, turklāt palīdzot saglabāt siltumu. Josta simboliski nodrošina auglību. Godu rituālos un svētkos jostai bijusi nozīmīga loma. To esam pārbaudījuši arī paši uz sevis. Aptaujājot projekta dalībniekus, kuriem bija tas gods nēsāt jostu muzeja apmeklējuma laikā secinājām, ka tiešām tās sajūtas ir dīvainas, daži projekta dalībnieki sajuta siltuma savukārt citam sāka reibst galva.

Īpaša nozīme ir Lielvārdes jostas krāsai. Sarkanais tonis šķeterētai vilnas dzijai senāk iegūts no madarām, bet tagad tas variējas no ķieģeļsarkana līdz purpuram, baltie diegi ir no lina vai kokvilnas. Sarkanais apzīmē cilvēku, cilvēcisko un Zemi, baltais – dievišķo, debesis un Visumu.

Zīmēm ir daudzas nozīmes, tāpēc būtu grūti izlasīt zīmju vai simbolu kopumu kā rakstītu tekstu. Tādas zīmes, kādas ir latviešiem, piemēram, svastikas, dažādi krusti, Jumis, zalktis, sastopamas arī citur pasaulē, un tas liecina, ka Lielvārdes josta jāskaidro visas pasaules kultūrvēstures kontekstā, ka tā vēsta par vispārzināmām, pasaulīgām, mītiskām lietām.

Pievienot parakstu

Šī josta nereti tiek nosaukta par vēstuli no kosmosa, par šifrētu ziņu no senatnes, kas glabā nenoskaidrotu sakrālo informāciju, no dieviem ierakstītu un nodotu nākamajām paaudzēm. Ir skaidrs, ka latviešu folklorā un rakstos, zīmēs, ornamentos saglabāta vērtīga informācija par seno cilvēku pasaules uztveri.

Zīmes, kas parādās Lielvārdes jostā, ir ļoti senas. Tām līdzīgas sastopamas arī citviet pasaulē, tomēr tādā izpildījumā un kompozīcijā mūsu jostai līdzinieču nav. To var uzlūkot gan kā meditatīvu sistēmu, mantru, svētos vārdus, lūgšanu, gan kā hronoloģisku, lineāru stāstījumu par kādu vēsturisku notikumu vai, piemēram, cilvēka mūža ritējumu, gan kā vēstījumu par pasaules, Visuma radīšanu un informāciju no kosmosa, kā ziņu par lietām, kas pastāv vienmēr un visur neatkarīgi no laika un vietas.

Ornamenti

Latviešu ornamenti jeb raksti, kas sastopami dažādos rokdarbos ir latviešu mitoloģiskās un piederības zīmes, kas gan jau ir zaudējuši savu sākotnējo nozīmi un saglabājušies kā dekorācijas vai latviešu tautas tērpu elementi. Ornamenti tiek dalīti dažādās grupās, viena no ornamentu grupām ir ģeometrisko ornamentu grupa, pie kuras tiek pieskaitīti latviešu tautastērpu elementu izmantotie ornamenti.
Pavisam var izdalīt vairākus desmitus patstāvīgu ornamentālu zīmju, kuras tikušas dažādi kombinētas tautastērpu un aksesuāru rotājumos, tādejādi ar laiku tika izveidotas tikai latviešu tautastērpiem raksturīgas ornamentālās kombinācijas.
Latviešu raksta skaistajām formām ir svarīgs arī to raksturs un saturs, kas liecina par tautas kultūru, kā arī tiem ir tradīciju spēks. Rihards Zariņš

sarakstīja krājumu "Latvju raksti" trijos sējumos, savukārt Jūlijs Madernieks

latviešu ornamentus izmantoja savdabīgā lietišķās mākslas stila radīšanai, un apkopoja savus metus krājumā "Raksti".
Ornamentu veidotāji - audējas, izšuvējas, kalēji XIX gs. ornamentu zīmes apzīmēja dažādi, salīdzinot ar dabā sastopamām formām, piemēram: "krustiņš", "lapiņa", "zvaigznīte", "spolīte". V.Klētnieks konstatēja nosaukumu nenoteiktību pat vienā novadā un tai pašai teicējai: "Trūkst nosaukumu tieši pašām raksturīgākajām zīmēm, piemēram, tai pašai svastikai.

Tā nosaukumu tautā nemin par J.Niedre, kaut gan gandrīz ikvienā Krustpils novada jostā ir vismaz pa kādam ugunskrusta paveidam. A.Dzērvītis norāda, ka Zaubē nepazīst "ugunskrusta" vārda, un to sauc vienkārši par "krustiņu". Tātad tautā lietotie nosaukumi sistemātiskam latvju ornamentu aprakstam neder. Autodidaktu aprindās XX gs. pirmajā pusē plašu popularitāti ieguva idejas par atsevišķu ornamenta zīmju mitoloģiski simbolisko jēgu, piešķirot ornamentu zīmēm pašizdomātus nosaukumus, piemeklējot atbilstošus tēlus mitoloģijā, piemēram: "kāškrusts", "Laimas zīme", "Māras zīme", "Zalkša zīme", "Jumja zīme", "Ūsiņa zīme" u.c.

Projekts tapis pateicoties programmas „Jaunatne darbībā” finansējumam. Par publikācijas saturu ir atbildīgs tikai publikācijas autors, un Eiropas Komisija nav atbildīga par šīs informācijas iespējamo izmantošanu.