Dieva zīme

Parasti trijstūris vai kāsis ar virsotni uz augšu. Šo zīmi novietojot vertikāli plaknē, smaile norādīs uz debesīm. Apzīmē debesu jumu, vīrišķo spēku, gaismu, tiekšanos uz augšu. Latviešu mitaloģijā par vecāko gaismas kulta dievību uzskata debesis. Debess ir sfēra, kurā uzturas galvenais valdošais spēks Dievs, tāpēc viņa grafiskais simbols atbilst debess simboliskam attēlojumam. 
Arī valodnieki uzskata, ka sākotnēji vārds "Dievs" ir nozīmējis to pašu ko "debesis". Dieva zīmi parasti iegrieza uz sadzīvē izmantojamām lietām. Visvienkāršākajā veidā šī zīme parādās kā vienādsānu trijstūris ar 90° leņķi augšā, kas izskatā līdzīga jumtam un simbolizē debesis kā pasaules jumtu. Atbilstoši šai zīmei mūsu senči veidoja savu māju jumtus un tādejādi dzīvoja zem Dieva zīmes. 
Plaši pazīstams Dieva zīmes veids ir tradicionālais trijstūris ar vienu aplīti (ts. Dieva acs) vai trim aplīšiem virsotnē. Zīme sastopama sazarota vai apvienota ar Austras koku un zemes zīmēm ( Māras zīmi). 
Šai zīmei ir ļoti liela simboliskā jēga, tā piesaista dievišķos un radošos spēkus. Mūsu senči pret Dievu vienmēr ir izturējušies ar lielu godbijību.





Māras zīme









Māra ir materiālās pasaules dieve, sieviešu aizstāve, auglības devēja un arī zemes un pazemes valstības pārvaldniece. Nozīmīga vieta latviešu mitoloģijā ir dievībām - mātēm. Cilvēks pēc nāves nonāk Zemes mātes valstībā un šī dievība savukārt pārzina daudzas citas mātes - Meža, Vēja, Jūras, Piena, Lopu, Veļu u.c. mātes - paturot savā pārziņā arī pazemes valstību un atkal apvienojoties Māras tēlā. Māra Zālīte ir izteikusi atziņu, ka daudzās latviešu folkloras Mātes ir "Mātes Māras dažādas izpausmes".
Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis, pusloks ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās malas raugās uz ZR un ZA, tie ir virzieni, kur Latvijā vasaras Saulgriežos Saule noriet un Jāņu rītā uzlec. Zīmei piemīt dziļi simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ, tos apvienojot, iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes uzvelkot vienu pāri otrai, iegūst sešstūru lietuvēna krustu. 
Dievturu skaidrojumā Dievs ir Pasaules Tēvs un Māra - Pasaules Māte. Māras trijstūris var būt sazarots un kuplināts. Daudzie Māras veidi parādās arī Māras zīmēs - tās ir vairāk nekā citiem - Māras trijstūris, Māras ūdeņi, Māras zeme, Māras krusts jeb krustukrusts. Šīs zīmes piešķir pamatīgumu, drošību, saistību ar dabas un zemes spēkiem.


Māras līklocis

Runājot par līkloci ir jāatzīmē, ka gan latviešiem, gan citām tautām tas ir simbolisks ūdens atveids. Varbūt tāpēc ir pieņemts uzskatīt, ka līkloča zīme simbolizē Māru kā Jūras māti un Ūdens māti. Ir pieņemts uzskatīt, ka vienkārša horizontāla līnija simbolizē Māru kā Zemes māti un šo zīmi sauc par Māras zemi. Līklocis ir viens no ģeometriskā raksta pamatelementiem, kas lietots jau paleolītā. Būtiski līkloča kā rotājoša elementa īpatsvars pieaug vēlajā dzelzs laikmetā. 18. -20.gs tautas mākslā līklocis bieži veido malu noslēgumu rakstu joslu kārtojumā. Tautas mākslas paraugos ir atrodami daudz Māras līkloča kuplinājumi. Bieži līklocis parādās arī kā galvenais raksts. Līklocis diezgan bieži tiek izmantots kā citu rakstu salikumu pamats. Sastopams arī līklocis ar nošķeltām galotnēm, t.s. pārtrauktais līklocis.


Māras krusts

Senie latvieši ticēja, ka visa materiālā pasaule ir Māras pārziņā, t.s. arī maize, uguns un tās saglabāšana. Varbūt tāpēc krustu krusts, kurš tiek uzvilkts uz maizes klaipiņa un vakarā ievilkts pavarda pelnos, iegūst nosaukumu Māras krusts. Pārkrustojot krusta galus, iegūstam zīmi, kas izsaka gan noslēgtību, gan pilnību, gan nāvi. Zīme cieši saistīta ar uguni, māju, auglību.
Lieta, kam Māras krusts uzvilkts, simboliski tiek ziedota Mārai, saņemot pretī tās svētību un uzraudzību. Reizēm krustu krustu sauc arī par Laimas krustu. Māras krustu ļoti bieži izmanto sieviešu rotās un apģērbos.


Laimas zīme

Ļoti sena zīme ir Laimas zīme jeb slotiņa. Austrumbaltijā tas ir viens no populārākajiem kaula rotājumu veidiem mezolītā. Cilvēka mūža licēja Laima folklorā tiek tēlota kā būtne, kas izvēlas katram no mums likteni, pārrauga mūža gājumu. Laima pārstāv īpašu dievību grupu, t.s. likteņdievības. Latviešu folklorā tiek pieminētas trīs likteņdievības - Laima un arī Dēkla un Kārta, kuru vietā daudzviet ir stājusies Laima.
Kā mūžam zaļās dabas un dzīvības simbols gan tautas tradīcijās, kāzu un bēru rituālos, gan ornamentā līdz pat 20.gs noturīga bijusi skuja un egle. Žagars skuja un slota ar savām simboliskajām īpašībām pārnes laimi un labu izdošanos arī uz priekšmetiem, kur tie attēloti.

Laimas slotiņa

Laimas zīmes līdzība ar putna spalvu liek domāt, ka tā saglabājusies no laikiem, kad tika pielūgti dzīvnieki. Putns agrāk ir bijis dvēseles simbols un Laima tiek uzskatīta par dvēseles sargātāju. Simbolisks Laimas atribūts ir arī slota, tāpēc mājokļa slaucīšanai tiek pievērsta īpaša nozīme. Slota Laimai ir allaž klāt, ar to viņa noper pirtī tikko dzimušo bērniņu. Laimas slota visbiežāk sastopam prievīšu un jostu rakstos. Grafiski Laimas slotiņa ir sagrupēta skujiņā.


Saules zīme

Debesis mēs redzam divejādas - dienas debesis un nakts debesis. Dažādu tautu senajās ticībās debesu spīdekļiem ir piedēvēta dažāda jēga. Latviešu tautas folklorā no debesu spīdekļiem centrālais ir Saule. Saule ir mūžīgās kustības un dzīvības simbols. Citu zīmju vidū Saule ierindojas uz viena no augstākajiem pakāpieniem. Saule ir visa redzētāja un zinātāja. Latvijas teritorijā Saules simboli koncentrisku apļu veidā kaula un raga priekšmetu rotājumos ir sastopami jau vēlajā neolītā. Rombs jeb četrstūrainā Saules zīme ir sastopama uz mezolīta keramikas.
Mēness ir Saules vīrs un vēl Saulei ir diezgan plašs radu pulks. Folklorā sastopam Saules tēvu, Saules māti, Saules meitas, Saules brāļus, Saules bērnus, Saules dēlus, Saules vedeklas utt. Starp citām zīmēm, Saules zīmei ir ierādīta goda vieta arī tāpēc, ka Saule tika uzskatīta par visu bērnu māmiņu.
Saules zīmes apzīmējumi visi ir apaļi priekšmeti (lode, ola, zelta zīle u.c.), kuru ritēšana apzīmē Saules kustību debesu velvē. Visvienkāršākajā veidā Saules zīme ir aplis. Visiem atvasinātajiem un sarežģītākajiem Saules simboliem grafiski ir uzsvērta vidusdaļa. Saules raksts ir ģeometrisks un stingri simetrisks. Saules zīme parasti ir uzsvērta vai rotājuma vidū un kuplināta arcitiem sīkiem rakstiem. Saules raksta atvasinājumu ir ļoti daudz, parasti tas ir kuplināts daudzstūris - izplatītākās ir astoņlapu rozetes, bet pietiekami bieži ir sastopamas arī četrstūrainās Saules zīmes.
Latviešu tautas mākslā Saules motīvs ir sastopams uz visdažādākajiem priekšmetiem. Šis raksts sastopams visā Latvijas teritorijā, katrā novadā ievērojot savas īpatnējās tradīcijas. 18.-20. gs. tautas mākslas darinājumu rotājumos saulīte ir visiemīļotākā ģeometriskā raksta sastāvdaļa, kas neskaitāmos variantos vienlīdz plaši ir sastopama visā Latvijas teritorijā. Bieži Saules zīme vienā rakstā atkārtojas vairākas reizes, apzīmējot maģiskos auglības un siltuma rituālus. Saules zīme bieži tiek lietota sieviešu rotās un apģērbos, visvairāk Saules zīmju ir atrodamas uz tiem darbarīkiem, kas meitām vajadzīgi pūra darināšanai. Saules raksti ir paši svarīgākie sieviešu goda tērpu rotājumos, tāpat tie ir neiztrūkstoši kāzās līgavainim dāvināmo cimdu un zeķu rakstos.




Mēness zīme

Mēness ir viens no solārās simbolikas centrālajiem elementiem gandrīz visās senajās civilizācijās. Latvijā mēness zīme ir pazīstama kopš vēlā neolīta. Mēness zīme visbiežāk lietota kopā ar Saules un zvaigznes zīmēm. Mēness darbs ir rūpēties par zvaigznēm kā tēvam par bērniem. Tik mīļš kā Saulīte, māmiņa Mēness nav, taču tāpat turēts lielā cieņā.
Mūsu senči ir izmantojuši Mēness kalendāru savu ikdienas darbu plānošanā. Mēness simbolam ir visciešākā saite ar zemkopības kultu. Zemnieks zināja, ka Mēness ietekmē un veicina augšanu, tāpēc pielūdza Mēnesi. Mēness ir uzskatīts arī par karavīru sargātāju un ar Mēness zīmēm vairāk ir rotāti vīriešu, it īpaši, karavīru apģērbi un rotaslietas.
Visvienkāršākā Mēness zīme ir pusloks, kurš tehnisku iemeslu dēļ bieži tiek parādīts kā vienādmalu 90^o leņķis - skujiņas daļa. Mēness zīme var būt ar nolocītiem galiem vai ielauztu vidu. Bieži ir sastopami arī kuplāki Mēness zīmes atvasinājumi, no kuriem populārākā ir zīme, kas veidota no divām 90^o leņķī savienotām zīmēm. Pa pāriem savienotas zīmes parasti norāda uz simbolisko saistību ar auglības kultu.
Tiesa gan, rakstos meitas, Mēness zīmes ir maz lietojušas, jo rokdarbos pārsvarā valda Saule kā gaismas devēja. Senās rakstu veidošanas tradīcijas liecina, ka simboli, kas saistīti ar debess sfēru, bijuši goda tērpu rotājumi un rakstu hierarhijā ir ieņēmuši augstāku pakāpi. Par vienu no Mēness zīmes sarežģītākiem atvasinājumiem uzskata arī Ūsiņa - pavasara auglības dieva simbolu.
Latviešu ornamentu vidū sastopams arī t.s. Mēness krusts - ap apli vai četrstūri simetriski izvietotas četras Mēness zīmes. Šajā zīmē varētu būt attēlotas četras Mēness fāzes. Mēness krustam piemīt sargātāja spēks.

Zvaigzne











Trešā svarīgākā debess spīdekļu zīme ir zvaigzne.Tai ir liela nozīme tumsas un pazemes spēku atvairīšanā. Zvaigžņotam rakstam latviešu ticējumos ir maģiska nozīme - tas pasargāja no ļauna. Zvaigžņu sega naktī sargā gulētāja dvēseli. Parasti rakstos sastopamā zvaigzne ir taisna un slīpa krusta salikums.
Zvaigznes visvienkāršākā forma ir krusts. Krusta zīme daudzām tautām ir gaismas un arī uguns simbols. Pagāniskajos ticējumos un maģiskajos rituālos bieži liela nozīme ir ierādīta krustam vai tā atvasinājumiem. Latviešu etnogrāfiskajos rakstos krusta zvaigznei ir četri, seši vai astoņi stari.
Sevišķi grezns zvaigznes variants ir rīta zvaigznes simbols - auseklītis. Tā ir zvaigzne ar astoņiem stariem un simbolizē gaismas uzvaru cīņā pret tumsu. Auseklīti uzskata arī par spēcīgāko lietuvēna krusta variantu, jo tas jāuzvelk ar vienu līniju. Folklorā Auseklis minēts gan kā Dieva dēls, gan kā zvaigžņu skaitītājs, arī Saules meitas līgavainis. Interesanti, ka Auseklīti kā astoņstūrainās zvaigznes sinonīmu sākuši lietot latviskā ornamenta pētnieki trīsdesmitajos gados. No literatūras tas izplatijās arī tautā.
Otrs pazīstamākais zvaigznes zīmes atvšinājums ir sešstūrāinā zvaigzne, kas bieži redzama uz koka izstrādājumiem. Sešstūru zvaigzne bieži tiek ietverta aplī un līdz ar to domas dalās - tā ir zvaigznes vai Saules zīme. Arī lietuvēna krusts tiek uzskatīts par zvaigznes zīmes atvasinājumu.
Arheoloģiskajos materiālos zvaigznes motīvs parādās tikai 16. - 17. gs. Zvaigznes zīme vairāk izplatīta somugru tautām, tāpēc Latvijas teritorijā tā biežāk sastopama lībiešu apdzīvotajās teritorijās. Tiek uzskatīts, ka latvieši zvaigznes zīmes motīvu ir pārņēmuši no kaimiņos dzīvojošajām somugru tautām.

Pērkons

Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3. - 4. gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētajās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.
Šai zīmei ir vairāki nosaukumi - svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts vai zarukrusts. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni , pērkonu un vēju. Šai zīmei ir ļoti liels variantu skaits. Ugunskrusts ir saistīta ar Sauli, Laimu, un Pērkonu, tādēl to mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā ar kuru bērnu satin. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme, tāpat kā Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos, zeķēs un kreklos šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.
Jostās un citur ornamentos bieži vien blakus esoši kāršu krusti savienoti tā, ka vienam gali noliekti Saules kustības, bet otram - pretējā virzienā. Kompozīcijās Pērkona krusts bieži vien ir novietots stūrainās saulītes centrā.
Ne vienmēr ugunskrustu viegli pazīt. Garenajās joslu kompozīcijās mēdza izmantot tikai pusi vai pat ceturto daļu raksta, brīvās vietas aizpildot ar citiem, sīkākiem rakstiem.

Jumis

Jumis ir auglības zīme, ar to saistīti dažādi labības pļaujas un ražas rituāli. Grafiski jumja zīme atgādina divus sakrustotus kāsīšus vai burtu W. Viena no versijām varētu būt, ka šī zīme veidojas savienojot Māras zīmi ar Dieva zīmi. Jumja zīme ir atrasta uz ļoti seniem priekšmetiem, arī uz svētakmeņiem.
Par Jumja mājvietu tiek uzskatīti gan divi kopā saauguši ziedi vai rieksti, gan tradicionāli arī divas labības vārpas - Jumim viss padodas dubulti. Jumi mēdza glabāt istabā goda vietā, kā arī jaunu meitu pūra dibenā. Zīmes grafiskajam attēlam ir sastopami ļoti daudz dažādi varianti, no kuriem daļa var būt grūti atpazīstami. Bieži tiek ieausta jostās, to iecērt virs durvīm, pagrabiem, klētīm, skapjiem. 
Tāpat bieži, gatavota no koka, Jumja zīme tiek novietota spāru galos, tādejādi nodrošinot bagātību un saticību mājās. Jostu, kurā ieausts Jumis parasti nēsā saimnieks.Rakstu salikumos Jumja zīme visbiežāk ir izmantota joslu kompozīcijās, tās forma lieliski atbilst jostu un prievīšu rotāšanai.

Zalktis

Simbolizē gudrību un zintniecību. Zalktis tiek uzskatīts par svētu dzīvnieku, kam ir pieejama visa gudrība. Visspēcīgākais esot baltais zalktis.
Zalkša zīmi mēdz pieskaitīt Māras zīmju grupai, jo Māra mēdzot iemiesoties čūskā. Māras zīme sevī ietver arī Veļu mātes simbolu un zalktis savukārt ir cieši saistīts ar veļu pasauli.
Zalkša zīme bieži ir sastopama sieviešu apģērbos un uz pirts lietām.Zalkša zīmei ir saistība ar veļiem un veļu pasauli, rakstos uz svētakmeņiem tā atrodama kā pazemes simbols, jeb kā svētā dzīvnieka, pazemes valstības sūtņa simbols.
Zalkša zīme pēc uzbūves ir līdzīga ugunskrusta zīmei, bet nav pareizs uzskats, ka krustojot divas zalkša zīmes var iegūt ugunskrustu.

Projekts tapis pateicoties programmas „Jaunatne darbībā” finansējumam. Par publikācijas saturu ir atbildīgs tikai publikācijas autors, un Eiropas Komisija nav atbildīga par šīs informācijas iespējamo izmantošanu.